Dažreiz manas acis

Ir kā kaitinošs ūdens krāns

Kas pil tieši tad

Kad nevajag

Tad apstādināt to

Var tikai cilvēks pareizais

Viņa prasmīgās rokas

Varbūt pat tikai balss.

Man nepietiek līdzekļu

Tam santehniķim

Kas atnākt varētu

Un stādināt piles kaitinošās.
Nekas, atgriezīšu ūdeni līdz galējam
Un nākšu noskalot rokas.

Jauka, silta istaba
Man tavā azotē paveras;
Un sīka, naiva dvēsele
Tur tieši iederētos.
Tai nebūtu ne pliku ziemu,
Ne vasaras aukstā vēja, 
Tur tikai tumsa vilinoša
Un varbūt atcerēsies.
Es gribu tavā azotē
Kā bērnīns iekārtoties
Un atrast ja ne meklēto,
Tad vismaz kādu dienu.