Nomierinies... Nav tik traki.

Cilvēki mūsdienās briesmīgi daudz uztraucas par to, kam nevajadzētu raisīt lieku satraukumu. Ir daudz piemēru šim nevajadzīgajam satraukumam. Tā kā ir ziema, visur protams ir sniegs un Rīgas iedzīvotājus, šķiet, visvairāk uztrauc tas, ka jau nākamajā rītā pēc puteņa visur nav perfekti notīrītas ielas un ietves un tādēļ nevar iekāpt autobusā pa priekšējām durvīm - tur priekšā pieturā sniega kaudze. Rodas tikai viens jautājums - kādēļ ļaudis tādā gadījumā nevar iekāpt pa citām no autobusa durvīm? Vai arī pielietot mazliet piepūles, lai šai kupenai pārkāptu pāri? Protams, ir cilvēki, kas to fiziski nespēj, taču tomēr - vismaz 70% iedzīvotāji ir pietiekami labā fiziskā stāvoklī lai to izdarītu. Bet tomēr, lai cik absurdi mums pašiem tas nešķistu, tieši šie 70% ir tie cilvēki, kuri, kā jau minēju, uztraucas par visiem sīkumiem un dzīves neērtībām visvairāk.
Jā, tie esam mēs paši. Mums vienmēr vajag visu pakārtotu visiem iespējamajiem apstākļiem un notikumiem dzīvē un tuvākajās piecās stundās. Ja nu notiek tas, ja nu notiek šitas? Ja nu, ja nu, ja nu... Nu un? Varbūt nav jānopērk piens tā pat, ja nu man kādu dienu sagribas to pieliet kafijai, tad to izdarīt vienu reizi, par pienu aizmirst un tad izliet podā, jo jau kļuvis vecs. Šādi mēs miskastē izmetam gandrīz visu, kā dēļ, iespējams, esam sūri, grūti strādājuši - tik tādēļ, ka esam bijuši pārāk daudz uztraukušies par savām 100% ērtībām un to, kas varētu notikt.
Mūsdienās cilvēkiem, arī Latvijā, ir ļoti grūti pārkāpt līnijai, kas ierobežo katram savu komforta zonu. Es varēju šo visu nerakstīt un turpināt pavadīt savu laiku lietotnē Facebook, lasot stulbus rakstus no izklaides portāliem un skatīties video, kur latvju jaunieši runā par visām savām problēmām, bet tā  vietā lai tās risinātu, tikai raisa šo sašutumu visā sabiedrībā. Tad man nebūtu jādara gandrīz nekas, pat ne jādomā. Bet es padomāju. Tu varēji neatvērt šo saiti vai vismaz, to atverot un ieraugot tik garu un, visticamāk, neinteresantu tekstu, tam atmest ar roku un nepārvarēt šīs grūtības, lai nevajadzētu nodarbināt savu prātu. Bet tu izdarīji, ar to jau es tevi apsveicu.
Latvieti, tas ko es cenšos tev šeit pateikt ir:
Beidz visu pakārtot perfektajam, tajā izšķiežot tik daudz laika un neradot nemaz prieka. Tavs pusdienlaiks izvērsīsies daudz jaukāks gan tev, gan draugam, ja ar viņu pačalosi, izteiksi komplimentu un pastāstīsi ko jauku, nevis truli sēdēsi savā viedtālrunī, kuru - atzīsti - tev nemaz īsti dzīvē nevajag. Pieliec savu spēku grūtībās, jo zinu, ka to vari un tev tas ir. Pieliec smadzenes tur, kur to trūkst, jo tās tev arī pēc visiem dabas likumiem ir.
Esi darītājs, domātājs un cilvēks, latvieti!