iemācīt

Kaut kāds vecs maisiņš pa zemi ripoja
un visus sūdus sevī savāca
pirms pacēla bērns raudošais 
un ierunājās kā vecākais,
par maisiņu vairāk zinādams,
to esot ūdenī slīcinājis, 
taču, datora tastatūru klikšķinot, 
stingru pieskārienu uz enter uzliekot,
aizsūtīja izplatījumā atpakaļ to,
caur google Ņujorkas biroju izvedot, 
lai aiziet uz visiem vēvēvē 
un beigās būtu punkts el vē.

Reālais stāsts

Šorīt ieskrēju ar galvu sienā,
Nebija man, protams, reize pirmā.
Nesāpēja tik ļoti, kā vakar,
Kad iepeldēju betona stabā.

Tikko es kurpi pazaudēju -
Tagad pa brikšņiem ar basām eju.
Nav tik traki, kā tas zars acī,
Ko Tu, ejot pa priekšu, atlieci.

Bija man šalle viegla un mīksta.
Tā arī uz tā paša zara palika.
Man vispār sanāk pazaudēt lietas,
Sāpināt citus, bet visvairāk jau sevi.

Rētas, asinis un zilumi
Nereti rotā manu ķermeni.
Tās pašas kurpes un auduma gabali
Nav lemti tie, lai man patiktu.

Vai Tu man atvedi plāksteri?
Man ļoti gribas siltu tēju, lai uzvāri.
Viss sāp jau tik neizturami...
Draugs, lūdzu, mani veiklāku padari.

***

Jau jūtu zīmes no vecajām likstām,
Kas rāva pie zemes pirms vasarām divām,
Kā arī pērnajā ziemā,
Vairs nespīdēja prieks sejā.
Tikai klasiskās mūzikas pleilistes fonā
Darbam produktīvam interesējošajā jomā.