Es dzīves rītā esmu vēl,
Ko tad cilvēks pieredzēt spēj.
Man šķiet, ka zinu es visu
Kaut aiz kļūdām jau klupu un kritu.
Ko no manis sagaida,
Vai man to vispār vajaga?
Man nav kauns par saviem mērķiem stāvēt,
Nedz arī par citiem kaut ko mālēt.
Neņem mani par pilnu programmu,
Jo visu es aiz vien atlieku.
Parādīšu, ko bērns tāds spēj,
Kad teiks man: "Tu dzīves rītā esi vēl!"

Kamēr Tu meklēji kādu, ko mīlēt,

Kādu, kam zvaigznes no debesīm nest.

Es sevi atradu saules gaismā

Un liku tālāk dzīvē vest.

Kamēr Tu sevi atdevi pilnībā

Sirdi, prātu un locekļus visus.

Es dalīju prieku pa saujiņai tikai

Un saņēmu atpakaļ maisus.

Kamēr Tu solījies mīlēt un sargāt mani

Kamēr vien debesīs saule mirdz.

Es apsolījos iemīlēt sevi un visus,

Visus, kam sirds kā tavējā sirgst.

Pēdējais tramvajs
Lēnām uz priekšu slīd
Visiem it kā vienalga
Tikai ne tam,
Kurš nepaspēja.

Pirmais autobuss
Vēl piestājis pieturā nav
It kā vienalga,
Bet ne tam,
Kurš gaida jau stundas divas

Tev vienalga
Un visiem pārējiem arī,
Bet viņš dodas ieraudzīt reizi pēdējo
Mīļākā cilvēka vaigu.
Viņam nav.

Mans draugs
Labākais un mīļākais
Uzticamais
Un jaukais.

Kā Tavas acis vienmēr mirdz,
Kad ieraugu Tevi,
Varu skatīties tajās
Kamēr aizmirstos.

Kā Tu runā ar mani
Un kā Tu raksti,
Ar rūpēm, smaidu
Un uzticību.

Es gribu būt tavs draugs
Mūžīgi.
Pastāstīt dzīvi visu,
Ko mīlu un, ko ienīstu.

Dalīt jauko, dalīt slikto,
Dalīties visā.
Rūpēties un augt
Kopā, līdzi un viens ar otru.

Mans draugs.
Kā es savu draugu mīlu
Un apbrīnoju tik ļoti.
Neviens cits tā nevar.