iemācīt

Kaut kāds vecs maisiņš pa zemi ripoja
un visus sūdus sevī savāca
pirms pacēla bērns raudošais 
un ierunājās kā vecākais,
par maisiņu vairāk zinādams,
to esot ūdenī slīcinājis, 
taču, datora tastatūru klikšķinot, 
stingru pieskārienu uz enter uzliekot,
aizsūtīja izplatījumā atpakaļ to,
caur google Ņujorkas biroju izvedot, 
lai aiziet uz visiem vēvēvē 
un beigās būtu punkts el vē.

Reālais stāsts

Šorīt ieskrēju ar galvu sienā,
Nebija man, protams, reize pirmā.
Nesāpēja tik ļoti, kā vakar,
Kad iepeldēju betona stabā.

Tikko es kurpi pazaudēju -
Tagad pa brikšņiem ar basām eju.
Nav tik traki, kā tas zars acī,
Ko Tu, ejot pa priekšu, atlieci.

Bija man šalle viegla un mīksta.
Tā arī uz tā paša zara palika.
Man vispār sanāk pazaudēt lietas,
Sāpināt citus, bet visvairāk jau sevi.

Rētas, asinis un zilumi
Nereti rotā manu ķermeni.
Tās pašas kurpes un auduma gabali
Nav lemti tie, lai man patiktu.

Vai Tu man atvedi plāksteri?
Man ļoti gribas siltu tēju, lai uzvāri.
Viss sāp jau tik neizturami...
Draugs, lūdzu, mani veiklāku padari.

***

Jau jūtu zīmes no vecajām likstām,
Kas rāva pie zemes pirms vasarām divām,
Kā arī pērnajā ziemā,
Vairs nespīdēja prieks sejā.
Tikai klasiskās mūzikas pleilistes fonā
Darbam produktīvam interesējošajā jomā.

Tāda grāmata rokās man gadījās

Ādas vākos mīkstos un gaišos

Taču kurai grāmatai sarkanas lūpas
Un Kastaņu mati viļņojas pāri.

Vāki turas stipri pēc skata,

Bet lapas tik trauslas aizvien.

Pieskarsies mazliet par stingru -

Sāks jukt tās un asaras liet.

Šī grāmata man vislabāk patīk

Kaut tā citiem var grūti lasāma likties

Viņi noliek to malā ne vienu vien reiz,

Jo grūta un nesaprotama šķiet arvien.

To glabāt un saudzēt kā bērnīnu savu

Lapas neļaut nevienam ārā plēst,

Tajā jaukos vārdus rakstīt tikai

Lai patīk tā visiem mazliet vairāk katru dien.

Dejosim vēl

Vēl,

Kamēr saule miglu no ezeriem ceļ

Un no upēm

Un vēl,

Kamēr circenis pēdējo skaņdarbu šovakar rauj:

Pēdējo deju.

Pēdējo deju vēl ļauj,

Ļauj man tevi kājās sliet un griezties,

Virpuļot apkārt

Vēl,

Kamēr kājas nav gurdenas, kamēr dzīves rītā esam vēl,

Tas tikai aust.

Vēl

Kamēr saule savu ceļu gaismai sāk

Un pavada mūs līdz pat pašam rietam

Jūras krastā.

Atkal griezīsim prātus un kājas tai dejā

Kā taureņi viegli smej

krēslā maigā.

Pār tiltiņa margām
tev acis glūn
Uz triumfa arkām,
kas senas kā mūžš:
Par uzvarāam sapņo,
kas gūtas vai nē,
Kā aizsūta trako
tālu pasaulē.

Šī diena kā sapnis -
Tev savādi liekas:
Viņš laiku nav zadzis,
tomēr tas stiepjas un stiepjas.
Laiku taupīja sev
lai citiem nekā
Taču tagad viņš gaužas
garlaicībā.

Kad spēka vairs nav un elpas ne tik,
Bet gribas vēl darīt darbus kaut cik.
To vien dari, kā dzīvi mācies,
Ārā no gultas negribas vākties.
Pienācis laiks ir no citiem ko ņemt -
Gudrības kā no avota smelt,
Mieru un spēku cerot, ka lems,
Miera pili jeb gultu tev cels.
Un, kad atgūsies, sagrūs tev viss
Pāri galvai un miers viss mirs.

I craved for your love, 
Attention and some
Admirance and time -
Don't leave me behind

let me feel it

Oh, what a Joy can those eyes bring

Just by glancing a look

Oh, What a feel can be brought by those fingers

Sliding through my hair

Oh, What a love can be felt when those lips

Breath it in with admirance and lust

Oh, let me feel this joy once again

And never stop admiring

Es dzīves rītā esmu vēl,
Ko tad cilvēks pieredzēt spēj.
Man šķiet, ka zinu es visu
Kaut aiz kļūdām jau klupu un kritu.
Ko no manis sagaida,
Vai man to vispār vajaga?
Man nav kauns par saviem mērķiem stāvēt,
Nedz arī par citiem kaut ko mālēt.
Neņem mani par pilnu programmu,
Jo visu es aiz vien atlieku.
Parādīšu, ko bērns tāds spēj,
Kad teiks man: "Tu dzīves rītā esi vēl!"

Kamēr Tu meklēji kādu, ko mīlēt,

Kādu, kam zvaigznes no debesīm nest.

Es sevi atradu saules gaismā

Un liku tālāk dzīvē vest.

Kamēr Tu sevi atdevi pilnībā

Sirdi, prātu un locekļus visus.

Es dalīju prieku pa saujiņai tikai

Un saņēmu atpakaļ maisus.

Kamēr Tu solījies mīlēt un sargāt mani

Kamēr vien debesīs saule mirdz.

Es apsolījos iemīlēt sevi un visus,

Visus, kam sirds kā tavējā sirgst.

Pēdējais tramvajs
Lēnām uz priekšu slīd
Visiem it kā vienalga
Tikai ne tam,
Kurš nepaspēja.

Pirmais autobuss
Vēl piestājis pieturā nav
It kā vienalga,
Bet ne tam,
Kurš gaida jau stundas divas

Tev vienalga
Un visiem pārējiem arī,
Bet viņš dodas ieraudzīt reizi pēdējo
Mīļākā cilvēka vaigu.
Viņam nav.

Mans draugs
Labākais un mīļākais
Uzticamais
Un jaukais.

Kā Tavas acis vienmēr mirdz,
Kad ieraugu Tevi,
Varu skatīties tajās
Kamēr aizmirstos.

Kā Tu runā ar mani
Un kā Tu raksti,
Ar rūpēm, smaidu
Un uzticību.

Es gribu būt tavs draugs
Mūžīgi.
Pastāstīt dzīvi visu,
Ko mīlu un, ko ienīstu.

Dalīt jauko, dalīt slikto,
Dalīties visā.
Rūpēties un augt
Kopā, līdzi un viens ar otru.

Mans draugs.
Kā es savu draugu mīlu
Un apbrīnoju tik ļoti.
Neviens cits tā nevar.

***

Ar katru elpas vilcienu
Izdodas uzņemt kaut ko.
Labu vai sliktu,
Kaut ko jauku.

Tad acis uzplaukst
Kā pavasara ziedi
Un sirds silda apkārtni,
Janvāra sauli tēlo.

Kādu draugu jaunu ieelpo,
Viņa sapņus
Viņa mērķus
Tos gribas piepildīt palīdzēt.

Un arī uzticību ieelpot.
Maijā ziedus palīdzēt atvērt,
Vēsajā novembrī sasildīt
Un skatīties, kā priecājas.

Ieelpot šo prieku,
Kurš mans nav
Bet manis radīts gan
Un saule sirdī tad aust.