Kafijas krūze

Jau vairākus gadus es vientuļi tupēju viņas plauktā un mani neviens nelietoja. Pēdējā, kas dzēra no manis pat nebija viņa pati, bet gan viņas mamma tolaik, kad vēl nebiju viņai atņemta. Tad, kad es biju pie viņas mātes, mani mīlēja, apkopa un no manis vienmēr dzēra gardu kafiju, jo es to, acīmredzot, spēju uzglabāt vislabāk. Katru dienu mani skāra kāds lūpu pāris, tiecoties pēc gardā šķidruma. Katru dienu mani apkopa - mazgāja ar maigu švammi, siltu ūdeni un brīnumskaisti smaržojošu šķidrumu. Bet tad vienā dienā, kad viņa izvācās, viņa mani paņēma līdzi. Es pat nesaprotu, kāpēc. Mani no sākuma negribēja laist prom, jo es visiem tik ļoti patiku. Bet viņa mani ļoti gribēja, es viņai vienmēr esmu patikusi, tā viņa teica, kaut nekad netika no manis dzērusi. Laikam ts bija tikai dēļ punktiņiem uz manas virsmas. Bet tiešām, es biju ļoti skaista - sniega balta, ar dziļi melniem punktiņiem viscaur, pat uz osiņas. Diezgan vienkārši, bet tomēr ļoti skaisti. Bet tagad… Tagad es vairs neizskatos tik pievilcīga. No visā pusēm mani klāj putekļi un netīrumi, visbiezākā to kārtiņa ir uz paša osiņas augšdaļas, kas man tiešām liek justies neērti. Dienas nāk un iet, es tikai stāvu plauktā un noskatos, kā viņa iet man garām un tad atpakaļ, pat aci man nepievērsdama. Laikam pilnībā par mani aizmirsusi. Bet tad kādu dienu ar viņu kopā sāka dzīvot viņš. Viņa ienākšana viņas dzīvē pilnībā sagrozīja manējo. Pēc četru gadu tupēšanas vienā vietā, viņa rokas bija tās, kuras izcēla mani no jau sen apnikušā plaukta, projām no porcelāna tējas servīzes un milzīgajām sarkanvīna glāzēm. Viņš paņēma maigu dvieli un mani noslaucīja, atbrīvojot no putekļiem. Es uzreiz jutos daudz labāk un pilnībā par sevi pārliecināta. Es jutu, kā manī tiek iebērta kafija, kā viņš tai pāri uzlej verdošu ūdeni, bet priekš manis tas bija, it kā asinis atkal būtu ieplūdušas manās izkaltušajās vēnās un es jutos, kā no jauna piedzimusi. Es vairs nejutos aizmirsta. Un tad viņa  lūpas piekļāvās manai malai un es jutos, it kā dzīvība būtu pēkšņi iepūsta manās plaušās. Un kopš tā brīža tas tā turpinājās katru dienu. Es kļuvu par viņa mīļāko krūzi. Līdz uzradās vēl kāds. Tas bija mazāks, nekā viņa un viņš, daudz mazāks un bieži sagrāba mani savās mazajās, tuklajās roķelēs un kratīja, un skatījās, un priecājās. Un tad, kad tas palika lielāks, arī sāka no mani dzert un nu jau visi trīs lūpu pāri mani ik pa laikam pagodināja ar saviem pieskārieniem. Bet visam jau laikam kādreiz pienāk gals. Un tā tas notika arī ar mani. Vienu dienu viņa mani mazgāja, kad tas sāka kliegt un raudāt un viņa, satrūkusies, nometa mani uz aukstajām un akmens cietajām virtuves flīzēm. Es saplīsu tieši trijās daļās Tas bija smags trieciens visiem, bet visvairāk jau man, burtiskā nozīmē. Viņi visi trīs vienā balsī raudāja un skatijās manī bēdīgām acīm un domāja, ko darīt. Nu ko tad darīsi - vecas, kafijas krūzes lauskas jau neglabāsi. Un vispār, trauki taču plīst uz laimi. Tā nu es tagad guļu atkritumu konteinerā, jeb drīzāk tas, kas no manis ir palicis, šīs trīs lauskas, un gaidu savu kārtu uz nezināmo.